Kā es varu slimīgi uz leju dabiski

Ja tas man šķiet atzīstami, tad es pēc tam veicu tādu kā pārplānošanu, lai to, kas ir izveidojies un man šķiet atzīstams, iekļautu dramaturģijā, lai tas sekmētu visu attīstību, nevis traucētu. Un tajā brīdī notiek kaut kāda… Dievs atsūta eņģeli. Teiksim tā — ja jau simfonijā es iedziļinājos un rakstīju divus gadus, tad tagad mazliet atpūtīšos. Kā ar D vitamīnu? Tas viss nenozīmē, ka dekongestantus labāk nelietot.

kā es varu slimīgi uz leju dabiski kotletes novājēšana ēd

Tikai ir tāds fakts,ka vienai daļai no šiem slepkavām ir otrs-nereģistrēts,ierocis. Par klaiņojoša suņa nošaušanu mežā medniekam pateicību, suņa saimniekam kārtīgu naudas sodu. Cilvēki ir tik dažādi. No kurienes tad rodas tie alkaholiķi, sievu sitēji, pārgalvīgie braucēji un citi? Mainās tikai to loma. Šos neliešus ir jāapzina un jāsoda. Ja simniekam bus svarigs savs suns tad vins aris visu lai vins butu piekatits un aprupets nevis klainojos! Bet realitātē tu interpretē likumus.

Tas taču skaidrs, ka viņas īpašumi nebija ierobežoti un nebija likumā paredzētās norādes par privātīpašumu. Fantazēt jau tu vari, bet jums, zoofili, nāksies rēķināties ar likumu un jūsu histērisko bļaušanu un jūsu melīgās fantāzijas un jūsu izfantazētās idiotiskās vēlmes un idiotiskās likumu interpretācijas neviens neuzklausīs.

Kolinam Farelam ir ļoti slimīga fantastisku zvēru teorija

Brīnos,kāpēc iemeta grāvī,varēja tokš apēst,badakāši Un tādu nežēlīgu radījumu,kuri nonāvē mājas dzīvnieku ir daudz un dažreiz tādi sevi pat sauc par medniekiem.

Par visu tiek samaksāts. Klaiņojoši suņi mežā arī ir medījums, tāpat kā meža dzīvnieki. Vēlreiz citēju tevi - " Tas ir tas, kas man ir novājēšanu sīrups prieku spēlēties. Skaidrs, ka arī Jūsu simfoniskajā mūzikā Jūsu tembrālais rokraksts ir tas, ko var pamanīt klausītājs, kurš ir pazīstams ar Jūsu mūziku. Tas noteikti nav izveidojies vienas deinas laikā?! Es domāju, ka pirmsākumi, protams, ir studijas pie Ādolfa Skultes.

Tā patiešām bija lieta, par kuru mēs daudz, daudz runājām — kā kas ar ko sadzīvo, kurus instrumentus kāda instrumentu grupa var pastiprināt tādā veidā, lai telpiski šī grupa nāktu ārā, bet nemaz nebūtu dzirdams, ka viņiem palīdz cits instruments. Tādas lietas, sīkumos neteikšu — profesionālie noslēpumi! Bet tādas lietas viņš man ļoti, ļoti daudz izstāstīja un strādājot pie līdzīgiem paņēmieniem es esmu nonācis arī pats. Tas, ka, pievienojot kādu instrumentu, var panākt īpašu efektu un šķiet, ka to rada instrumentu grupa, kas to spēlē nevis tas, kas viņiem palīdz!

Bet patiesībā šis te minimālais tembrs kaut ko ļoti, ļoti izceļ vai padara spožāku, vai tieši otrādi — padara matētāku — kādreiz jau arī tā ir vajadzīgs! Tur gan ir tikai trīs variācijas, nav pārāk daudz, bet tās ir variācijas par vienu manu absolūti necilu kordziesmiņu, kas ir patiešām rakstīta tīri liturģijas vajadzībām.

Viņa mazliet specifiska ir.

Tā melodija pat ir mazliet rečitējoša ar mazu kulminācijas veida uzsprādzienu beigās. Bet viņu tur tikpat kā nevar nojaust, var nojaust viņas klātesamību jau no paša sākuma. Jau pirmajā izvedumā viņa ir polifoniski izšķīdināta vienā grupā — stīgu instrumentos.

Populārākas Posts

Teiksim pirmās otrās vijoles, alti visu laiku viņu spēlē ar nobīdi pie kam tur nav nekādas konsekvences, kā tā melodija Ja noklausītos katru instrumentu atsevišķi, tad varētu to melodiju atpazīt.

Tur ir gandrīz vai tā, ka uz to melodiju drīzāk kaut kādas norādes kontrabasu, zemo skaņu atsevišķi punkti un arī harmonijas maiņa, jā, diezgan nosacīti. Cilvēkiem, kas to dziesmu labi pazīst un ir dziedājuši, patiesībā man pat viņiem vajadzēja pateikt, kura dziesma īsti tā ir! Bet man tajā brīdī bija interese ar viņu pastrādāt, bija interese viņu paslēpt visā tajā iekšā.

Un tieši tādēļ otrā daļa saucas Cantus! Uzreiz man pirmā doma ir, ka tas padara šo simfonijas daļu sarežģītāku, nekā pirmajā brīdī liekas! Te man ir bijusi interese atkal kaut ko vienkāršu pielāgot šim te svara ziņā smagajam jēdzienam simfonija vai simfonijas daļa! Es gribu pavaicāt — cik daudz Jūs izvēlaties un cik daudz Jūs dzirdat? Ir lietas kaut kādas, ko es izvēlos Baham pamazināta septīma arī ir vien no tādiem raksturīgajiem intervāliem. Šur un tur viņš man ļoti patīk. Un tad man īstenībā patīk lietas, kas varbūt nav tik vieglas, piemēram, vokālistiem, teiksim, septīmu lēcieni uz leju.

Man viņi šur tur ir it kā tādā normālā melodijā pēkšņi, un tā varētu būt viena no tādām varbūt manu mūziku kaut cik raksturojošām iezīmēm. Tā vispārīgi ņemot — tādu lielāku intervālu lēcieni tieši uz leju.

Kaut kas liels tā kā uz augšu, uz kulmināciju varbūt būtu loģiskāk. Varbūt šie lēcieni ir tajā brīdī, kad melodija virzās uz augšu un viņas loģiskais gājiens būtu arī tālāk, bet es pēkšņi vedu uz leju.

Bet šie te lēcieni nekad nedzīvo pilnīgi separāti paši savu dzīvi, viņi vienmēr ir pamatoti ar kaut kādu harmoniju, ar kādu īpašu akordu, kādēļ man tieši tas ir vajadzīgs — tā krāsa, šis kā es varu slimīgi uz leju dabiski uz leju! Simfonijas I daļa, kura beidzas ar tādu kā kritienu, nevis ar kāpumu. Vai šādi augšupkāpumi un lejpukritumi vairāk izriet no jūsu melodiskās sajūtas vai no dramaturģijas?

Es jau esmu tāds cilvēks, kam ar savu varbūt ne tipiski latvisko raksturu, drusku poļu asinīm, bieži vien ir tie kāpumi, ka es varu iziet cauri betona sienai!

Bez darba cilvēks aiziet bojā. Par Borisa Eifmana baletu “Up & Down”

Pēc tam atkal gan relaksācijas, gan atslābuma brīži ir pilnīgi kā kritieni uz leju, kurus es neuztveru depresīvi — šāda īpašība man tikpat kā nepiemīt. Šādi depresīvie stāvokļi ļoti reti kad mēdz piemeklēt, tad man jābūt totāli pārgurušam un, ja tas vēl sakrīt ar kaut ko nepatīkamu, varbūt. Bet tas vairāk nāk tīri no manas būtības — ka es dramaturģiju veidoju šādi te — viļņveidīgi — es pats tāds esmu!

No sevis taču aizbēgt nav iespējams un arī nevajag!

Daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pagalmā funkcionāli nepieciešamajā un piesaistītajā zemesgabala teritorijā ierīkots labiekārtots laukums transportlīdzekļu novietošanai un stāvēšanai. Jāņem vērā, ka mājas iekšpagalms var piederēt ne tikai dzīvokļu īpašniekiem, bet arī trešajām personām. Lai uzsāktu stāvvietas izveidošanu atbilstoši Dzīvokļa īpašuma likumam, dzīvokļu īpašniekiem jāsasauc kopsapulci, kuras uzdevums ir panākt vienošanos par stāvvietas jautājuma sakārtošanu, satiksmes plūsmas organizāciju mājas pagalmā, kā arī vienoties par finansējuma avotu minēto darbu veikšanai.

Ja mākslinieks, tāds vismaz ir mans uzskats, mēģina darīt kaut ko pilnīgi citu, nekā viņa būtība, tad jau viņš savā ziņā melo! Viņš nav viņš pats! Un kādēļ?

Kategorijas

Mēs jau katrs esam īpašs ar to, ka mēs katrs esam savādāks, ne tāds kā citi un kādēļ mums to arī neparādīt, kādi mēs esam? Tas ir mūsu pluss, nevis mūsu mīnuss! Lai cik dīvains cilvēks nebūtu, es domāju, tas ir tikai viņa pluss! Es arī saviem kompozīcijas skolniekiem citreiz puspajokam saku, ka dramaturģija, rakstot mūziku, ir bezmaz vissvarīgākā jo, ja ir labi, loģiski un pamatoti izdomāta dramaturģija, pati mūzika var arī nebūt tik laba! Cilvēkiem patiks, jo tas, kā tas attīstās, tas jau cilvēku paņem un ved līdzi.

Dabīgi, ka tas ir daļēji joks, bet tā ir lieta, kas man patiešām ir ļoti nozīmīga. Dramaturģiju es tomēr plānoju, veidoju un domāju — kā viņa attīstīsies, kas tur notiks kurā brīdī. Dabīgi, ka rakstīšanas process reizēm sevī ievelk, paņem un ievieš kaut kādas korekcijas, kuras tu neesi plānojis! Ja tas man šķiet atzīstami, tad es pēc tam veicu tādu kā pārplānošanu, lai to, kas ir izveidojies un man šķiet atzīstams, iekļautu dramaturģijā, lai tas sekmētu visu attīstību, nevis traucētu.

Uzreiz nāk prātā Mistērija, tur ir tāds lēni plūstošs orķestra fons — vijoles un koka pūšaminstrumenti, kad čells sāk pirmo reizi spēlēt savu tematismu. Manā uztverē šis paņēmiens diezgan izmaina izpratni par to, cik daudz laika pagājis, šo skaņdarbu klausoties! Tā zināmā mērā ir manipulācija ar laiku! Ar ostinato ir tā, ka kādreiz es šo paņēmienu lietoju krietni vairāk. Tur ir visādi aspekti, kādēļ tas tā. Varbūt zivju eļļa palīdz svara zudumu tādēļ, ka 16 gadu vecumā es gribēju būt smagā roka dziedātājs un, paldies Dievam, tas nav sanācis, kaut gan — kas to zina Tiesa, es nekad neesmu tā aizrāvies tīri ar smago roku, sākot no 16 kā es varu slimīgi uz leju dabiski vecuma es biju nopietni aizrāvies ar ārtroku, ar tādiem pavisam žargonvārdā sakot crazy virzieniem.

Klausoties ierakstu, piemēram, brīžiem ir tāda sajūta, ka ir pilnīgs bezsakars, bet tad, kad tu redzi video, ir redzams, ka viņi tieši un precīzi līdz pēdējai notij ir spējīgi to nospēlēt arī koncertā!

Tad tu to vari tikai apbrīnot! Brīžam šķiet, ka katrā taktī taksmērs atšķiras par sešpadsmitdaļu! Vai no šīs skaņus pieredzes kaut kādā mērā ir dzirdama atblāzma Jūsu šīlaika darbos? Viss, kas mūs kaut kādā mērā ir veidojis, tas jau nav izdzēšams un tas, ka kaut kādu nospiedumus manī šī ārtroka baudīšana ir atstājusi, to es nenoliedzu! Es šur tur lietoju arī kaut kādus tamlīdzīgus elementus. Kaut gan šis te ostinato, kurš pēdējā laikā paliek aizvien mazāk, tomēr manī ir ienācis no cita perioda — no to gadu pašām beigām un to gadu paša sākuma.

No manas vienubrīd slimīgās aizraušanās ar amerikāņu minimālismu. Glāss, Adamss, varrbūt ne tik daudz Reihs. Bija vienkārši tā — ieraksti, kurus varēja dabūt tajā laikā, tad jau vēl nebija tik brīvi pieejami!

Un tad man bija burtiski pusotra gada, kad, es atļaušo tā novājēšanu treneris, es sacepu vienu čupiņu gandrīz kopētus darbus šādā veidā un es patlaban nemaz nevēlos, lai viņi tiktu atskaņoti! Kaut arī es biju beidzis akadēmiju, tie priekš manis bija tā kā treniņu darbi. Es rakstīju, mēģinādams saprast, kas no visa tā man pašam ir noderīgs, ko es tehniski varētu paņemt un mācīties.

kā es varu slimīgi uz leju dabiski citrona olīveļļas svara zudums

Es domāju, ka šis ostinato, kas šad un tad ir atrodams manā mūzikā, tas vairāk pat nāk no šī perioda. Tā tas varētu būt. Kas ir šis — kaut kas? Garās notīs polifoniski, tas ir slikts vārds — izvesti — bet man patlaban nenāk cits.

Polifoniski izvesti biezi akordi, kas, ja mēs runājam par fonu un ostinato tomēr ir fons, šo fonu veido. Varbūt, ka tā. Tajos akordos tad ik pa brīdim tas ostinato drusku parādās, bet tad viņš ir kaut kādā pilnīgi salauztā veidā tāds nekonsekvents. Konstatēt viņu pat var, bet es parasti papildinu to ar kādu sīku noti galā, lai viņš nav tik kvadrātiski burtiski un tieši uztverams. Kaut kādu pulsu, kaut kādu nerviņu man vienmēr tomēr vajag. Tas varbūt arī nāk no manas būtības.

Kā saprast – saaukstēšanās vai gripa?

Jūs arī esat teicis, ka simfonijas trešajā daļā ir dažs impulss no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Es teiktu tā, ka, ja mēs ņemam Jauno derību kā tādu, tā ir mana mīļākā grāmata tieši tādēļ, ka tur ir tik daudz mistikas! Man vispār mistika kā parādība ļoti patīk. Maģisks ir mirklis, kad ārsta iejūtība Nikolai pirmoreiz pēc ilgiem laikiem ļauj atkal ļauties cilvēciskam siltumam.

Baletā reti ir tik precīza sekunde, kurā aktiermeistarība, ķermeniskā izpausme un gaismu maiņa tik īsā brīdī piedāvā tik trāpīgu un emocionālu vēstījumu. Arī jaunā ārsta izvēle aiziet no darba un dzīvot sievastēva maizē notiek mīlestības, ne jau naudas dēļ. Tā izskatās, tā gribas domāt. Mazliet kaitinošs un problemātisks ir veids, kādā risināta psihoneiroloģiskās slimnīcas vide.

Jautājumi/Atbildes

No vienas puses, jau zinām, ka psihiski slimi cilvēki teorētiski veselu cilvēku acīs izskatās smieklīgi. Ne tik nobriedušā sabiedrībā tas ir iemesls humoram. Tomēr šāds tēlojums Var jau izspēlēties un varbūt arī nebūtu tik traki, ja visam klāt nebūtu vēl jocīgi klaunu kostīmi. Var jau būt, ka ir dziļa doma par psihiski slimiem cilvēkiem kā sabiedrības nerriem.

Tāpat viņus var skatīt arī kā tādus, kuriem ir daudz vairāk individualitātes un savas sejas nekā parastajiem pilsoņiem, kas neatkarīgi no sociālā statusa gan zemās, gan augstās šķiras sabiedrības ballītēsdejo gandrīz tikai unisonā.

Šādā kontekstā galvenā varoņa atgriešanās bijušajā darbā vietā jau pacienta statusā varbūt nemaz nav traģēdija? Protams, ka ir! Jo tas, ka būšana psihiski slimam nereti tiek saistīta ar pajolīgu laimes stāvokli ko apliecina arī smaidīgie Eifmana pacientiir mīts.

kā es varu slimīgi uz leju dabiski rem tauku deglis