Broņislava Martuževa - Deg uguntiņa
Atverot pirmās lappuses un ieskatoties Broņislavas Martuževas grāmatas saturā, liekas, ka šī grāmata it kā elpo un dzīvo. Viņa stāsta par pagātni un laiku kāda bija mūsu Latvija. Es pats šos laikus neatceros, bet jūtu, ka Broņislavas tekstos parādās nevilta un patiesa mīlestība pret savu dzimteni Latviju. 

  "Mēs visi mīlam zemi šo,
Ko augsti draugi iekaro,
To izvērtē, to notirgo,
  Pat robežas tai pakārto."

Izlasot grāmatu jau līdz pusei, esmu sapratis, ka šī grāmata nav vienkārši tāpat , bez izjūtām un satura rakstīta, bet gan ar vispatiesāko un svētāko mīlestību, pret savu dzimteni un tautu. Šajā grāmatā Broņislava stāsta, kā viņai sāp sirds par pagātni, savu jaunību un it kā nejauši viņa kavējas atmiņās par lietām, kas bija viņas jaunībā.
Grāmata ir ļoti cieši saistīta ar Latviešu tā laika notikumiem (varbūt labāk – ar Latvijas vēstures notikumiem?), gan trimdas gadiem, gan arī pašas autores izjūtas tā laika skatījumā ir ietērpta dzejā.

Viens Broņislavas dzejolis man lika izlasot atgriezties viņas dzīvē tajā laikā, viņa kavējas atmiņās par bijušo un saplūst tajā ar tagadni, ka īsti nekas jau nav mainījies, tikai laks ir gājis.

  "Ceļš ir tas pats. Un sils, un priedes.
Un grāvis līdzās skrien tas pats.
Balts nobraukts trakts. Viz ledus sliedes,
Viz saulē aizsnigušas priedes
Un grāvī īriss – pilnos ziedos...
Vai īriss? Vai sāk pievilt acs?!
Tur priekšā – jūnijā un lietos
  Viņš gaidīs mūs. Vien cits būs gads."



Lasot Broņislavas Martuževas grāmatu, gribējās man izprast viņas dvēseles būtību un tas man arī izdevās. Man patīk viens pantiņš no autores dzejoļiem, kas ir tik skaisti pateikts, ka labāk to nevarētu pateikt neviens.

"Un derēs kā pipars un sāls,
  Jo – vecums ir oriģināls."

Dzejniece ir sadalījusi savu grāmatu 5 nodaļās un pēdējā nodaļa spilgti izceļas ar to, ka viņa parāda, ka viņa cīnās ar Dievu, lai viņa nepārkāptu šīs zemes robežu tik ātri, bet tajā pašā laikā, viņa lūdz Dievu lai viņš ņem pie sevis viņu.

  "Jo saprotu- ir piedots viss.
Sirds pateicībā plūst pār malām.
Tu rūpējies, Tēvs debesīs.
  Tu mani redzēsi- līdz galam."

Un šeit pretēji atkal dzejniece pasaka, ka viņa ir gatava cīnīties un tik viegli nepārkāpt šīs zemes robežai pāri. 

Dod spēku ļaunā viltu atvairīt,
Dod spēku paveikt, ko vairs necerēju,
Dod spēku šaubām ceļu aizdarīt.
Un ielaist dvēselē vien labā seju.

Bet par visu vairāk dzejnieces sirds ir pilna ar mīlestību pret dzimteni Latviju. Un viņa nebaidās savas jūtas atklāt vienkārši un patiesi stāsta par to, cik dārga viņai ir sava dzimtene, kurā viņa dzīvo.

  "Lai zemīte Tev atdotā
Lai grauds un padoms dīgst,
Lai svētā mātes valoda
  Nemūžam neiznīkst."


  Jans Ikes 02.11.2011