Dzejas pūra lāde Floriannai

Sveiks, dārgo lasītāj! 

 Ja esi nonācis sadaļā "Grāmatu apskats", tad noteikti zini, ka ir pienācis laiks parunāt par kādu jaunu grāmatu. 

Šoreiz rakstīšu par Elvīras Lavrinovičas dzejoļu krājumu "Floriannai" . 

Turot rokās grāmatu mīkstajos vākos, kurā ir 72 lpp, jūtos visai neierasti. Reti nākas lasīt tik plānas dzejas grāmatas, bet šoreiz pārbaudīšu, vai kvantitātei ir liela nozīme. Grāmata lieki nenogurdina rokas jo, kā jau noprotat, nav visai smaga. Man personīgi šāds dzejoļu krājuma formāts šķiet ideāls. 

Grāmatas vāks jau neapšaubāmi liek domāt, ka tā vairāk būs tīkama Dievu mīlošiem lasītājiem. Uz tā attēlots mākoņu siluetā iezīmējies eņģelis, Dieva vēstnesis. Protams, grāmatu nav aizliegts lasīt jebkuram citam dzejas mīļotājam. 

Šoreiz grāmata iesieta un iespiesta Lietuvā, tādējādi samazinot izdevumus autorei. No tā, protams, izriet arī zemākas pārdošanas cenas, padarot to vieglāk pieejamu lasītājiem. 

Šajā rakstā gan jums neatklāšu, kas slēpjas zem vārda "Florianna", tas jums jāuzzina pašiem. Varu vien pateikt, ka tas nav kāda Dieva eņģeļa vai mitaloģiskas dievības vārds. Floriannas vārds sevī slēpj aizraujošu stāstu, ar kuru mūs tuvāk autore iepazīstina jau grāmatas priekšvārdā. 

Sākot jau ar pirmo dzejoli, Elvīra Lavrinoviča pārbauda lasītāja modrību, jo tas rakstīts lasītājam neierastajā latgaliešu valodā. Iespējams, kādam tas nav nekas neparasts, bet man kā kurzemniekam gan. Dzejoļu krājums “Floriannai” ir kā neliels ieskats līdz galam neizpētītajā un neizzinātajā Latvijas kultūras sastāvdaļā. 

Varu jūs nomierināt, latgaliešu valoda grāmatā lasāma tik pat daudz, cik latviešu valoda. Nedaudz prātu vien nogurdina pārslēgšanās no vienas valodas uz otru. Šādā gadījumā varu piedāvāt citādāku lasīšanas formulu - sākotnēji lasiet darbus tikai latviešu valodā, latgaliešu valodā rakstīto izlaižot, bet nonākot līdz grāmatas beigām, lasiet to atkal no sākuma, šoreiz lasot latgaliešu valodā, izlaižot latviešu valodā rakstīto. 

Vēlos izcelt dzejoli "Vecais Rogovkas klubs (savējie sapratīs)". Tieši šis autores darbs mani aizrāva ar tā uzburto ainu par kādreizējo kultūras nama dzīvi. Spēju sevi tajā iztēloties kā mazu puisēnu ar vēl tolaik jaunu māmiņu. Tādas zaļumballes kā tolaik mūsdienās ir retums. Pašmāju mūzika, visi dejo, dzied, meitenes nežēlo savas skaistākās kurpes, rīta agrumā dodoties vairākus kilometrus pa zemes ceļu mājup, pie kultūras nama durvīm puiši meiteņu priekšā dižojas ar motocikliem "Delta" un "Java", nevis to, kurš par kuru vairāk spējīgs izdzert un kurš vairāk smēķē. Manās atmiņās tas viss vēl spilgti saglabājies, un šis dzejolis to atkal manā iztēlē no jauna iezīmēja. 

 Lai gan sākotnēji norādīju, ka ar savu vizulālo noformējumu grāmata uzrunās tieši dievticīgos lasītājus, pēc dzejoļu krājuma izlasīšanas varu apgalvot, ka tas nebūt nav tāds kā pirmajā acu uzmetienā izskatās. Iespējams, autores acīs “Florianna” ir kā eņģeļi, bet patiesībā grāmata stāsta par vērtīgajām atmiņām. Tā ir autores atmiņu lādīte, kur katram notikumam ir sava vieta, viss rūpīgi salikts pa plauktiņiem - no bērnības līdz pat šim brīdim, kad dzīvē teju viss ir piedzīvots un sasniegts, bet tomēr vēl tik daudz kas nav paveikts un pateikts. 

 

Jans Ikes

www.domuperles.com