Stāstu sērija (#feliksadzive) Māsiņas aizbraukšana uz Viesīti

Kurš gan būtu domājis, ka pēdējie kopā palikuši būsim tieši mēs trīs- divi pēc rakstura tik atšķirīgi brāļi un vienīgā meitene brašu puiku barā. Trīs musketieri, drosmīgi un zinātkāri, ar brīnumu pilnām acīm. Bet, protams, mēs zinājām ka ilgi šādas dēkaiņu dienas neturpināsies, jo jau drīz cilvēks, kurš smaržo pēc koka un dūmiem, māsiņu vedīs prom uz laukiem. Ir jau žēl par gaidāmo šķiršanos, bet ir arī liels prieks par māsiņu. No stāstiem esmu dzirdējis ka laukos kaķiem ir zelta dzīve. Tur nav ielu, kas vijas viena ar otru kopā aiz katra līkuma, nav mašīnu, kas drudžaini traucas uz visām pusē, ik pa brīdim skaļi taurējot vai strauji bremzējot. Kaķim, kas nupat vien uzsācis apkārtnes iepazīšanu, tas var būt ļoti bīstami. Mums diez ko labi nepadodas mācīties tos ceļu satiksmes noteikumus. Esmu dzirdējis, ka tie ir ļoti svarīgi.
Ak ,jā, laukos dzīvo gotiņas un kaziņas, tām ik rītu var palūgt padzert svaigu pieniņu vai palakt no to piena pašu gatavotu krējumiņu, mmm. Vispār jau laukos ir daudz un dažādu dzīvnieku un iet arī var kur vien acis rāda. Ja mājās paliek garlaicīgi, var kādu dienu arī nosnauties šķūnītī.
Eh, zelta dzīve būt lauku kaķim, bet es tā nevarētu. Esmu jau iemīlējis savus cilvēkus, arī to mazo un skaļo. Es nespētu no viņiem šķirties un doties māsiņai līdzi.
Kurš gan to būtu domājis, ka trīs kaķēnu musketieru piedzīvojumi beigsies jau nākamajā rītā, pēc sātīgām brokastīm un rīta rosmes. Kurš gan būtu domājis, ka esam jau tomēr tik pieauguši, mēs šķīrāmies bez asarām.

 

TURPINĀJUMS SEKOS.

 

Teksts: Laura Soboļeva un Jans Ikes