Stāstu sērija (#feliksadzive) Uzpirksteņa jaunās mājas
Mēs skraidam pa lielo koridori, spēlējamies, paēdam un nomazgājamies, paguļam, tad atkal skraidam un spēlējamies. Dienu no dienas. Ak jā, un, protams, mīļojamies arī ar cilvēkiem. Bet šodien mūs sagaidīja kas savādāks. Saimniecei rokās bija tāda dīvaina mantiņa, kas skan, saukta par telefonu. Viņa to pielika sev pie auss, brīsniņu paklausījās, pāris reižu kaut kam piekrita un sāka skraidīt pa koridori, teju kā mēs paši. Skrēja, kārtoja mantas, ik pa brīdim palūkojās laukā pa logu, sabužināja mums visiem pūkainos... Lasīt vairāk
Stāstu sērija (#feliksadzive) Apkaklītes aizbraukšana uz Madonu
 Man ir liels prieks par manu vārdiņu- Fēlikss. Tas skan tik svarīgi un dzirdot, kā cilvēki mani sauc šajā vārdiņā,  sirsniņu piepilda tāds mīļš siltums. Diemžēl, maniem brāļiem un māsiņai vēl vārdiņu nav. Nu, ne gluži, viņiem esot "iesaukas". Piemēram, vienu brāli cilvēki nokristījuši par Apkaklīti. Ilgi savu mazo galviņu vientulībā lauzīju nesaprazdams, kādēļ tā. Tik daudz domāju, ka galva jau kļuva gluži dulla. Beidzot, vienu dienu, kāds gados jauns cilvēks man visu izskaidroja. "Fēlikss, mazo muļķīt,... Lasīt vairāk
Stāstu sērija (#feliksadzive) Māmiņa
Naktī manu veselīgai augšanai tik ļoti svarīgo miegu iztraucēja raudas. Nakts melnumā aiz loga kāds bēdājās. Man nebija īsti skaidrs kurš gan šai pasaulē varētu no skumjām tik skaļi raudāt, līdz izdzirdēju māmiņu saucam mūs, savus mazos ņurrīšus (tā mūs māmiņa mēdza mīļi dēvēt). Es vēlējos viņas skumjamiem saucieniem atbildēt, teikt, ka ar mums viss ir kārtībā, bet laikam es vēl esmu pārāk kluss. Liekas, māmiņa nedzirdēja nevienu pašu manu ņaudienu. Ar laiku raudas rimās, nakts atkal tapa klusa klusiņa un... Lasīt vairāk
Stāstu sērija (#feliksadzīve) Izbīlis
Ir lietaina pēcpusdiena. Pik, pak, pik, pak, pik... Lietus nu jau līdzīgi pulkstenim skan. Es nezinu, vai lietus prot burvestības vai pie vainas kas cits, bet māja ir neierasti mierīga un klusa. Vismaz tā man šķita, līdz pēkšņi sākās negaidīta kņada. Viss sākās ar to, ka cilvēks, visus darbus mājās sadarījis, nolēmis doties lejā. Viņš vien piebilst, ka dodas skatīties kā lietū jūtas mūsu māmiņa ar diviem brālīšiem, kas vēl dzīvoja pagalmā, jo mājā dzīvot vēl nedaudz tā kā baidījās. Varbūt viņi vēlas uzēst... Lasīt vairāk
Stāstu sērija (#feliksadzive) Violetās siksniņa
No pirmās dienas, kad ierados jaunajās mājās, cilvēks man iedeva tādu interesantu lentīti violetā krāsā ar skanošu bumbulīti pie tās. Viņš sacīja, ka lentīte nepieciešama lai mani var vieglāk atšķirt no brāļiem un māsas, bet bumbulītis skanot parāda, kur esmu noslēpies vai pazudis. Brāļi un māsa, cilvēka stāstu nedzirdējuši, nemitīgi mani iztaujāja par savādo rotu- kam tā domāta, vai tā nav smaga, vai arī viņiem tādu iedos? Es gan nebiju līdz galam pārliecināts, bet sacīju, kā uzskatīju par pareizu:"Krāsainā... Lasīt vairāk
Stāstu sērija (#feliksadzive) Markusa viesulis
Bija agrs rīts, kalendārā neskatījos, bet kāds no cilvēkiem teica ka ir 26. jūnija rīts.Mēs visi, trīs laimīgie kaķēni kam ļauts dzīvot mājā pie cilvēkiem, bijām jau labu brīdi kā pamodušies un draiski savā nodabā spēlējāmies, tuvāk apgūstot savas dabas dotās iemaņas. Te pēkšņi kā viesulis atskrien cilvēkbērns un visu rotaļāšanos sabojā! Ak, šis negantais puika, visi viņu sauc par Markusu. Šo vārdu sanāk dzirdēt diezgan bieži, it īpaši ja kas nokrīt un saplīst.Jau atkal šis puika mūs aiztiek ar saviem... Lasīt vairāk